Dānijas pieredze I: Ievads un galvenie secinājumi

Dānijā kopumā tikāmies ar 10 dažādu organizāciju pārstāvjiem – gan biedrībām, gan valsts/pašvaldību institūcijām. Uzzināts un pieredzēts ir gana daudz, lai to visu varētu aprakstīt vienā rakstā. Tāpēc Dānijā pieredzētais tiks publicēts vairākās daļās. Šī ir pirmā. Paralēli tiek sagatavots oficiālāka rakstura pieredzes apkopojums un arī video filma – jā, viens no mūsu delegācijas dalībniekiem – Ilgonis Grosvalds no Talsu foto kluba ir arī video cilvēks, kurš mūsu pieredzi Dānijā iemūžināja savā videokamerā un šobrīd top arī videomateriāls. 

Galvenie secinājumi

Procesi, kas Latvijā tiek saukti skaļos un modernos vārdos kā pilsoniskā sabiedrība, līdzdalība un citi, teju identiskā veidā notiek arī Lejrē. Atšķirība, ka tiem netiek piešķirti īpaši nosaukumi  un to norise un atbalsts no valsts/pašvaldību puses tiek uzskatīti par pašsaprotamu lietu – pašvaldība sniedz būtisku atbalstu lielāko un sabiedrības dzīves attīstībai nozīmīgāko biedrību pamatdarbības atbalstam (telpas, vadītāju atalgojums) un to darbība tiek  uzskatīta par atbalstāmu un viedokļi uzklausīti kā pats par sevi saprotami. Savukārt sociālās jomas biedrību darbības atbalsts, piemēram Krīžu centriem, tiek regulēts pat likumu ietvaros.

 

 

Interesanti, ka mūsu sastaptie cilvēki gan no pašvaldības vidus, gan NVO sektora, runājot par sabiedriskajām aktivitātēm nepiešķir lielu nozīmi,  vai darbīgā cilvēku kopa ir reģistrēta vai nav – tās visas tiek sauktas par biedrībām un to aktīvisti par brīvprātīgajiem. Kopumā Dānijā dažādās struktūrās ir iesaistījusies puse iedzīvotāju – 50%. Ne tikai biedrībās, bet arī pašvaldību un valsts institūcijās kā pansionātos, policijas darbā un citur. Bet par to arī nav jābrīnās – valstī, kurā gan demokrātijai, gan sadarbības praksei ir daudz senāka vēsture un kurā iedzīvotāji jūtas drošāki un stabilāki ne tikai par šodienu, bet arī rīdienu, ar normētu darba apjomu un darba laiku, ir daudz vienkāršāk īstenot brīvprātīgo darbu, nekā Latvijā. Latvijā un Dānijā ir ļoti atšķirīga sociālekonomiskā situācija. Taču mēs varam skatīties uz pozitīvo piemēru, līdz kuram aug. Bet, kas visvairāk dūrās acīs – cilvēki ciena viens otru un skatās uz kopējo, ilgtermiņa attīstību, nevis ļoti tuvējā perspektīvā.

 

Turklāt fakts, ka sabiedriski nozīmīgākajām biedrībām pašvaldība piešķir dotāciju vadītāju atalgojumam, ir rezultējies ļoti veiksmīgā šo biedrību darbības nostiprināšanā un attīstībā. Uzskatāms piemērs ir Lejres Senioru klubs, kuram pašvaldība ir atvēlējusi 3stāvu ēku un līdzekļus 2-3 darbinieku atalgojumam. Savukārt,  komunālajiem maksājumiem, materiāliem, aktivitātēm un citām vajadzībām līdzekļus biedrība piesaista pati no atbalstītājiem, ziedotājiem un attīstot arī mērķtiecību saimniecisko darbību, piemēram, organizējot regulārus tirdziņus.

 

Nākamajā turpinājumā lasiet hronoloģisku apskatu par mūsu pieredzēto, tiekoties ar dažādu organizāciju pārstāvjiem. Nākamreiz par Lejres pašvaldību, tās starptautiskās sadarbības attīstības biedrību un dabas aizsardzības biedrību.

 

Inese Siliņa
Ziemeļkurzemes NVO atbalsta centra direktore
projekta publicitātes un informācijas aprites ekspert